Your browser version is outdated. We recommend that you update your browser to the latest version.

 

Pravieša Muhameda biogrāfija

 

    Muhameds ir dzimis Mekā, ap 570. gadu. Viņa tēvs Abdullah nomira pirms viņa piedzimšanas. Viņa māte Amina nomira, kad viņam bija seši gadi. Pēc viņas nāves par zēnu rūpējās viņa vectēvs – Abdul Muttalib, kas divus gadus vēlāk arī nomira. No astoņu gadu vecuma Muhameds aug sava tēvoča Abu Talib uzraudzībā. Kad zēnam bija 12 gadu, tēvocis paņēma viņu sev līdzi ceļojumā uz ziemeļiem tirgošanās nolūkā. Savos divdesmit gados Muhameds sāka strādāt par tirgotāju pie kādas visu godājamas atraitnes Hadidžas. Viņa patīkamā rakstura un godīguma savaldzināta, tā piedāvāja viņam noslēgt laulību. Viņi bija precējušies vairāk nekā 25 gadus līdz pat Hadidžas nāvei, kad Muhamedam bija jau 49 gadi. Viņa sniedza lielu atbalstu savam vīram. Pēc laulībām Muhameds dzīvoja Mekā, kur ieguva cieņu gan kā tirgotājs, gan kā samierinātājs strīdus gadījumos.

    Muhamedam bija paradums, regulāri doties uz Hiras alu ārpus Mekas un nodoties tur pārdomām. Tur arī viņš saņēma pirmo atklāsmi. Tas notika ap 610. gadu, kad viņam bija 40 gadu. Tā sākās viņa pravieša gaitas. Viņam tika teikts darīt zināmu to, kas viņam tika atklāts, gan saviem ģimenes locekļiem, gan ārpus tās. Tomēr, kaut arī daži ticēja viņa teiktajam, vairākums juta vilšanos un rūgtumu par viņa aicinājumu atteikties no saviem dieviem. Galu galā, daudzas politeistu ciltis nāca uz Meku svētceļojumos un Mekas vadoņi baidījās, ka jaunā reliģija varētu mazināt viņu ietekmi un materiālo labklājību. Tie baidījās arī no tā, ka tā varētu satricināt sabiedrisko kārtību, jo aicināja uz visu cilvēku vienlīdzību un nosodīja netaisnu izturēšanos pret vājākajiem sabiedrības locekļiem.

    Mekas iedzīvotāju naidīgums izpaudās, sākot no laipna izsmiekla, beidzot ar atklātu konfrontāciju un Muhameda sekotāju vajāšanu, daudzus no kuriem viņš, lai paglābtu no vajāšanām, aizsūtīja uz Etiopiju pie kristīgā Abesīnijas valdnieka. Palikušajiem islamticīgajiem bija jāiztur Mekas iedzīvotāju spiediens, kas bija pasludinājuši vispārēju boikotu pret Pravieša klanu, aizliedzot slēgt ar tiem jebkādus sabiedriskus vai ekonomiskus darījumus. Šī grūtā perioda laikā nomira Muhameda sieva Hadidža un viņa tēvocis Abu Talib, bet ar viņiem Muhameds pazaudēja savu lielāko atbalstu. Šis gads kļuva pazīstams kā Skumjais Gads. Tomēr tālāk notikumi attīstījās uz labu. Pravietis pieredzēja Nakts Ceļojumu un Pacelšanos Debesīs, kura laikā Džibrīla pavadībā viņš no Mekas Svētnīcas devās vispirms uz Jeruzalemi un tad tika pacelts Debesīs. Drīz pēc tam daži ļaudis, kas bija atbraukuši svētceļojumā uz Meku no Jatribas, pilsētas, kas atradās 400 km uz ziemeļiem no Mekas, satikās ar Muhamedu un pieņēma jauno ticību. Nākamajā gadā vēl vairāki Jatribas iedzīvotāji apsolīja savu atbalstu Muhamedam un ielūdza viņu apmeklēt Jatribas svētnīcu. Islamticīgie ļaudis sāka izceļot uz turieni un drīz viņiem sekoja arī pats pravietis, laimīgi izvairīdamies no mēģinājuma viņu nogalināt. Šī pārceļošana uz Jatribu, pazīstama kā Migrācija (Hidžra), kļuva par pamatu Islama kalendāra sākumam.

    Ierodoties Jatribā, Muhameds uzcēla tur pirmo islama masdžidu (mošeju) un pavadīja tur lielāko daļu sava laika, mācot jaunos islamticīgos, un no cilšu locekļiem, kas nepakļāvās nekādiem likumiem, veidojot ticības brāļu kopienu. Pakļaujoties Korānam, viņš bija jaunās kopienas skolotājs, tiesnesis, padomdevējs, mierinātājs un tēvs. Viens no iemesliem, kādēļ Jatribas ļaudis bija aicinājuši viņu pie sevis, bija cerība, ka viņš spēs samierināt apkārtējās ciltis, kas to vien darīja, kā viena ar otru naidojās. Un viņu cerības attaisnojās pilnā mērā.

    Apmeties Jatribā, Muhameds noslēdza vienošanos par sadarbību starp ieceļotājiem un vietējiem islamticīgajiem. Šī savienība, kas balstījās nevis uz iepriekšējiem cilšu likumiem, bet uz reliģijā pamatotas idejas, bija jauna sabiedrības organizācijas forma. Muhameds sagatavoja un noslēdza vēl vienu, plašāku līgumu visu Jatribas cilšu starpā, ka tās viena otru atbalstīs, ja pilsētai kāds uzbruks. Šis līgums visiem, ieskaitot jūdus, deva vienādas tiesības, un katrs varēja brīvi kalpot savai reliģijai.

    Islams strauji izplatījās Jatribā, kas tagad kļuva pazīstama ar vārdu Madinat-al-Nabi (Pravieša pilsēta) vai vienkārši Medina (pilsēta). Šis bija laiks, kad atklāsmes sāka saturēt idejas, kā ar likumiem organizēt visus indivīda un sabiedriskās dzīves aspektus, jo pirmo reizi islamticīgajiem bija sava valsts. Otrajā Medinas gadā (H 2) atnāca atklāsme, kas atļāva islamticīgajiem sevi aizstāvēt ar militāru spēku. Tam sekoja vairākas kaujas ar Mekas neticīgajiem Medinas tuvumā, sākot ar Badru, drīz pēc atklāsmes saņemšanas, Uhudu nākošajā gadā un kauju pie Trenčas piektajā Hidžras gadā (H 5). Korāns arī apraksta šos notikumus.

    Sestajā Hidžras gadā (H 6) Mekas iedzīvotāji neatļāva islamticīgajiem ienākt pilsētā, dodoties svētceļojumā uz Meku. Sekoja sarunas, pēc kurām islamticīgie piekrita šoreiz pilsētā neienākt, ja nākamajā gadā viņiem tas netiktu liegts. Noruna tika slēgta uz desmit gadiem. Un tomēr, astotajā Hidžras gadā (H 8) Mekas iedzīvotāji līgumu lauza, bet, kad islamticīgie devās uzbrukumā pilsētai, tās vadoņi pieņēma islamu un padevās bez cīņas. Kopš tās reizes no visas Arābijas pie Pravieša nāca delegācijas, lai slēgtu ar to mieru. Desmitajā Hidžras gadā (H 10) pravietis devās savā pēdējā svētceļojumā uz Meku un Pateicības kalnā teica atvadu runu, pasludinādams vienlīdzību un sadarbību islamticīgo starpā. Šajā laikā jau visa Arābijas pussala bija pieņēmusi islamu un visas karojošās ciltis bija apvienotas vienā valstī, viena vadoņa vadībā. Drīz pēc atgriešanās Medinā desmitajā Hidžras gadā (632 AD) pravietis saņēma pēdējo atklāsmi un drīz pēc tam nomira. Viņa lomu Islama valstī pārņēma Abu Bakrs, tam sekoja ‘Umars un ‘Uthmans un visbeidzot ‘Ali. Šie četri vīri tiek dēvēti par Taisnīgi Vadītiem Kalifiem.